TURCIJAS brauciens noslēdzies!

Bilde kopaaBeidzot arī mēs esam atpakaļ, tikpat sveiki, tikai varbūt ne tik veseli kā aizbraucām. Lūk, neliels ieskats mūsu piedzīvotajā. Jau iepriekš pieminēšu, ka tikai sākums bija nedaudz šokējošs un briesmīgs, bet turpinājums bija jauks un labām atmiņām pārbagāts.

Sākšu ar lidojumu. Lidojām ar Turkish Airlines. Viņu lidmašīnās visiem izsniedz austiņas, lai cilvēki ar prieku varētu klausīties briesmīgu Turku mūziku, lidojuma laikā pasniedz garšīgus ēdienus un arī dzērieni ir bez maksas. Tā ka par lidojumu varam teikt tikai to pašu labāko. Kad nolaidāmies, bija jau tumšs, tādēļ pašu Stambulu redzējām tikai izgaismotā veidā no putna lidojuma. Saņēmām bagāžu un devāmies uz vietu, kur pēc mūsu pārāk optimistiskajām cerībām kādam bija mūs jāsagaida. Aizgājām no viena gala līdz otram, vicinājām savu Latvijas karodziņu cik stipri varējām, bet neviens pie mums nenāca. Iestājās neliela paniciņa. Tad pie mums pienāca laipnais vietējais turks, kuram pieder autobusu kompānija, un kurš, protams, mums varētu piedāvāt par īpaši izdevīgu cenu aizvest visur kur vajag. Mēs laipni atteicām un gājām vicināties ar karodziņu vēlreiz. Vēlāk, kad paniciņas iespaidā jau sirds sāka dauzīties manāmi ātrāk, sāku zvanīt Busei, kura iepriekš tika norādīta kā kontaktpersona, bet nekā. Vēlāk pat mūsu uzbāzīgais turku draugs piedāvājās piezvanīt, bet šim arī neizdevās. Satraukuma mākts mēģināju pieslēgties lidostas Wi-Fi, bet Turcija jau nav Latvija un tur nekas neiznāca. Ātri pieslēdzu savu lēto interneta tarifiņu ārzemēs par 5 eiro dienā un sarakstījos ar Alperu. Viņš mani nomierināja, teica, ka esot briesmīga satiksme un ka palīdzība, ar to es domāju autobuss ir jau ceļā. Tā mēs sēdējām pie Info centra un kaut ko gaidījām. Pie mums pienāca bārdains turks ar uzrunu: "Lithuanians, come with me". Mēs neko nepalabojot sekojām viņam, lai gan māca šaubas par to, kur mūs ved. Mūs izveda ārā un tur jau gaidīja arī runātīgā Azerbaidžānu komanda un īpaši klusā Rumāņu komanda. Tā mēs kādu stundu norunājām ar Azerbaidžāniem un lūk kur arī autobuss bija klāt. Bija noticis kas negaidīts, un mums, 24 cilvēkiem ar lielajiem koferiem un rokas bagāžu, pakaļ bija atbraucis 18 vietīgs busiņš ar 4 koferu ietilpības bagāžas nodalījumu. Kā jau latvieši, sapratām, ka joki mazi un ka pēc iespējas ātrāk gan pašiem, gan bagāžai jātiek iekšā busiņā, jo visiem vietas var arī nesanākt. Pēc kādām 35 minūtēm, daļai sēžot uz taburetēm, daļai uz koferiem, lielākai daļai turot koferus klēpī vai kā citādi stutējot kādu koferi, bijām iekšā un varējām sākt braukt. Izbraucām pēc astoņiem, iespējams, jau deviņos un baaams, nebija ne divi naktī un bijām jau klāt viesnīcā. Ievācāmies istabiņās, bet gultas uz trim tikai divas. Stundu domājām kā lai guļ. Tad nodomājām, ka jāiztur tikai vēl pāris stundiņas un tad jau vairs gulēt nebūs jēga iet. Istabiņas bija briesmīgi aukstas pirmajās naktīs, jo Kocaali pilsēta ir vasaras kūrortpilsēta un ziemā tur neviens nedzīvo, ja neskaita lielos suņus visur uz ielām. Nākamajās dienās jau bija labi, jo akmeņogļu apkure tika pieslēgta. Bet tāpat ļoti izbrīnīja tas, ka suņu šajā vietā tiešām bija vairāk kā cilvēku. Lūk šādi bija paši paši pirmie iespaidi.

Projektam sākoties tika ieturēta diez gan liela stingrība un noteiktība. Liekot uzsvaru uz vārdu sākoties, jo vēlāk viss mainījās. Sākumā neviens nekur nevarēja iet bez līdzi paņemta turka. Jūra no mums atradās 123 metru attālumā, bet uz to nevarēja iet vieni paši. Ar lepnumu varu teikt, ka tik skaistas pludmales kā Latvija, nav nekur, nopietni, tādēļ novērtējam to, kas mums ir. Pirmajās dienās arī aktivitātes notika stingri pēc grafika. Bet tā kā Rumāņi bija tādi paslinki un ar švakiņu angļu valodu, tad viņi bieži kavēja un ar laiku visas ēdienreizes tika pavilktas garākas, ieviesām arī brīvo stundu dienas vidū, jo visi pa dienu parasti sagura un tomēr gribēja nedaudz atlaisties gultā un atpūsties kaut mirklīti.

Kopumā ar katru dienu palika tikai interesantāk, tikai nedaudz nepatika tas, ka visas dienas brokastīs bija saujiņa frī, pāris desas un siera šķēlītes, tomātiņi, gurķīši un olīvas. Un tā katru dienu. Pārāk bieži bija arī rīsi, uz tiem vairs, man personīgi, negribas skatīties. Kopumā bijām diez gan labi paēduši, jo mums līdzi bija paņēmušies diez gan lieli rupjmaizes krājumi. Bet priecēja fakts, ka gaisa temperatūra dažās dienās sasniedz pat plus 18 grādus.

Kas pēc nesenajiem Latvijas mīnus 30 likās tīri tīkami.
No lielajām aktivitātēm, mums pirmajiem bija jāvada sava kultūras nakts. Visi brīnumainā kārtā bijām paņēmuši ko Latvisku. Smuki sapucējāmies, ieģērbām Itu latviešu tautas tērpā, kuru uzdevām par nacionālo Rīgas tērpu, kurš kā izrādījās, bija no Kuldīgas. Izstāstījām visiem par Latviju, ko ražojam, kādus svētkus svinam, kādi ir mūsu lielākie sasniegumi sportā, uzsvērām Kristapa Porziņģa nozīmīgumu un arī hokeju. Vēlāk visus cienājām ar kartupeļu pankūkām, gotiņas konfektēm, Laimas konfektēm, šokolādi, dzērvenēm pūdercukurā, rupjmaizi, kvasu un pašu galveno – upeņu Balzamu. Par lielu izbrīnu mums, tas garšoja visiem, daudzi pat nāca pēc papildus glāzītēm, jo tas patīkami sildīja. Tā ka ieteikums citiem, uz ārzemēm vienmēr ņemiet līdzi upeņu balzamu, tas visiem garšos. Vakara beigās dāvinājām Turkiem dāvanas. Uzdāvinājām Latvijas karogu, tautu bērnu figūriņas, rokassprādzes ar Latviskiem motīviem, 1 eiro monētu ar Mildu un pašapgleznotus dāvanu maisiņus ar vārdiem latviešu valodā, lai viņi varētu arī ko iemācīties. Par lielu izbrīnu viņi mums bieži prasīja kā izrunā dažādus latviešu vārdus. Mēs mācījāmies viņu vārdus. Nākamajās dienās bija arī pārējo valstu kultūras vakari.

Katru dienu vairākus uzdevumus mēģinājām saistīt ar galveno tēmu par uzņēmējdarbību. Tā mēs grupās plānojām savu telefona aplikāciju, domājām dažādas reklāmas saviem produktiem. Veidojām savus unikālos produktus no kociņa, maisiņa, auklas, gliemežvāka, akmeņa un līmlentes. Bijām izbrīnīti cik dažādas un labas biznesa idejas no šiem priekšmetiem varēja izveidot un cik labas reklāmas jaunieši spēj izdomāt. Vēl grupās arī sacentāmies Marshmelo (zefīriņa) izaicinājumā. No tā arī daudz ko iemācījāmies. Plānojām kā iesaistīt sabiedrībā cilvēkus ar dažādām speciālām vajadzībām, veidojām viņiem dažādus produktus. Spēlējām teātri, veidojām savas politiskās partijas un piedalījāmies vēlēšanās, pēc kurām plānojām, kā atrisināt dažādas vietējās pilsētas problēmas. Apskatījām arī mazpilsētas Sakaryas centru (pilsēta ar gandrīz 1 000 000 iedzīvotājiem). Bijām vietējā bibliotēkā, bijām uz koncertu orķestra izpildījumā. Apskatījām pilsētas centru, bijām vietējā universitātē un biznesa inkubatorā, redzējām vietu, kur rodas jaunās tehnoloģijas un daudzi jauni uzņēmumi. Kopumā darījām daudz un dažādas aktivitātes.

Pēdējā dienā kopīgi uzrīkojām barbekjū vakaru, kurā varējām kārtīgi visi izrunāties, atvadīties un izrunāt visu, kas bija sakāms uz atvadām. Noskaidrojām, kurš bija kura slepenais draudziņš. Jo viens otram dāvinājām dažādas dāvaniņas. Pēc pasākuma tā arī neaizgājām gulēt, jo autobuss uz lidostu izbrauca jau 4:00 no rīta. Šoreiz Buse bija nedaudz pārspīlējusi un mums bija 45 vietīgs autobuss ar televizoru katram. Pa ceļam mums piedāvāja ēdienu un arī padzerties. Autobusā bija tik daudz vietas, ka sēdējām pa vienam un visi varēja gulēt pa divām sēdvietām.

Kad piecēlāmies, bijām jau Stambulā, pie pašas lidostas. Atbraucām, paņēmām bagāžu un sākās lielās atvadas. Visi apskāvāmies, atvadījāmies no katra un gājām lidostā. Izgājām visas drošības pārbaudes. Lidostā konstatēja, ka esam droši un varējām iet iztērēt visas Latvijā tik ļoti noderīgās Turku liras. Sapirkām suvenīrus un notriecām lielāko daļu no palikušās turku naudiņas. Tad briesmīgi saguruši gaidījām savu lidmašīnu. Šoreiz lidmašīna bija vēl jaunāka un nu jau katram bija savs televizoriņš, kurā varēja skatīties filmas, klausīties dziesmas un redzēt cik ātri un kur lidojam, bet šīs opcijas gandrīz neviens neizmantoja, jo ātri atlūza (aizmiga). Pa ceļam atkal mūs garšīgi pabaroja un jau pēc trim stundām bijām virs Latvijas teritoriālajiem ūdeņiem. Virs mākoņiem bija ļoti skaisti, jo visu laiku spīdēja saule, bet nolaižoties bija apmācies. Kopumā tomēr biju priecīgs atgriezties, jo nekur nav tik labi un patīkami kā pašu zemītē.

Visu sasummējot, ar šo stāstu nevienu negribu biedēt par situāciju citur. Visiem iesaku piedalīties apmaiņas braucienos, tā ir lieliska pieredze, vari iepazīt citu kultūras, redzēt kā dzīvo citi, ko viņi ēd, ar ko pārvietojas un pats galvenais saprast, ka visur ir jauki cilvēki, arī sākotnēji nedaudz biedējošie turki tādi ir. Un var jau domāt, ka tā bija pirmā un pēdējā mūsu tikšanās reize, bet no manas prakses ir pierādījies, ka iespēja satikties būs, tādēļ nevajag uzskatīt, ka projektā nevar iegūt ārzemju draugus.

Uz tikšanos citos projektos, iespējams, jau kā dalībniekiem!

P.S. Rīt būs arī bildes, seko informācijai sociālajos tīklos!

Papildus informācija